 |
| Atkritumu izgāztuve dzīvojamās mājas iekšpagalmā. Foto: Ruslans Antropovs, rusantro.com |
Cīņa par klimata izmaiņu mazināšanu, atkritumu savākšanas cenu kāpums Rīgā, atkritumu izvedēju un autovadītāju kari galvaspilsētas iekšpagalmos, ka arī atkritumu šķirošana pēdējo gadu laikā saasināja jautājumu par to ko mēs metam ārā un kā to darām. Autore Henrieta Jablonska dalās ar mums savā dzīves pieredzē par atkritumu jautājumu un liek aizdomāties vai paši esam gani disciplinēti šajā jautājumā.
Mūsu pagastā kārtība bija tāda: pirmdienās, trešdienās un piektdienās brauca miskastes mašīna. Tā veica noteiktu ceļu no punkta A uz punktu B un noteiktā laikā bija pie noteiktas mājas. Starts miskastes mašīnai bija pie skolotāju mājas pulksten sešos vakarā.
Pie mūsu mājas tā bija ap pusseptiņiem, un tas radīja zināmas neērtības, jo sporta zāle vērās vaļā sešos un es parasti biju viena no pirmajām tajā un viena no pēdējām, kas iet mājās. Turklāt tieši laiks no sešiem līdz kādiem septiņiem, kamēr saradās lielie, bija vispiemērotākais sīkajiem, lai uzspēlētu, teiksim tautas bumbu vai pionieru bolu. Tā ir tāda spēle, līdzīga volejbolam, tikai bumbu nevis atsit, bet ķer un met. Un ar bumbu rokās nedrīkst veikt vairāk nekā trīs soļus. Un, ja bija jānes miskaste, nācās kavēt sporta zāli un gandrīz vai vispār zuda jēga uz to iet.
Cik sevi atceros no skolas gadiem, kopš pārvācāmies no babuškas Stērstēm, es vienmēr rudenī, ziemā un pavasarī praktiski katru darbdienas vakaru biju sporta zālē. Bija daži izņēmumi, piemēram, klases vakars vai skolas diskotēka. Un es nevarēju pieļaut, ka mani aizkavēs kaut kāda miskastes mašīna. Bet arī savi pienākumi bija jāizpilda. Tāpēc bija jāizdomā plāns.
Mums bija dažādi varianti. Viens bija tāds: nones laicīgi lejā miskasti un noliec ielas malā. Kad piebrauc miskastes mašīna un pīpina, cilvēki saskrien, izber savus sūdus un, redzot, ka kāds varbūt nav dzirdējis tauri, izber arī pārējās miskastes. Otrs variants bija tāds: nest miskasti ap stūri. Mūsu māja bija kā L burts, un, lai gan māja viena, otrā pusē miskastes mašīna bija savas desmit minūtes ātrāk, jo pēc tam tai bija vēl divas točkas. Tomēr visefektīvākais bija trešais: īsi pirms sešiem ar savu miskasti iet cauri visam pagastam uz skolotāju mājām un izbērt to tur, tad, ko kājas nes, nesties atpakaļ, paņemt sporta čības un uz zāli prom.
Morāle:
jebkurš darbs ir cienījams.
rusantro.com piedāvā iespēju autoriem publicēt rakstus savā blogā par dažādākām tēmām. rusantro.com viedoklis ne vienmēr sakrīt ar rakstu autoru viedokli.
Ierakstīt komentāru