 |
| Fotogrāfijai ilustratīvā nozīme. Foto: Ruslans Antropovs |
Biju lieciniece kādai situācijai, kas man lika aizdomāties par vairākām lietām. Fabula ir tāda: vilcienā no Rīgas uz Jelgavu brauca vīrietis ratiņkrēslā. Paliela auguma, diezgan smags, plus vēl ar mugursomu. Spriežot pēc tā, ka Rīgas stacijā viņu pa stāvajām kāpnēm vagonā kopīgām pūlēm iedabūja trīs jaunieši, pacēlāju pieteicis viņš nebija – varbūt brauciens bija spontāns.
Iespējams, vīrietis bija iedzēris, jo no viņa puses nāca alkoholam raksturīga smaka, bet pilnīgi droši apgalvot to nevar. Viņš noparkojās pie sānu soliem, virs kuriem atrodas velosipēdu turētāji, ar muguru braukšanas virzienā un, lai gan blakus bija stanga, neredzēju viņu pie tās turamies. Vienā brauciena brīdī ratiņkrēsls sasvērās un vīrietis nokrita atmuguriski, par laimi, ratiņkrēsls ar atzveltni atdūrās pret krēslu – tā nu viņš tur bezpalīdzīgi pusguļus sēdēja, kamēr viens no diviem jaunajiem puišiem, kas vistuvāk sēdēja, ieraudzīja, izņēma austiņas, nolika telefonu un ne bez pūlēm vīrieti piecēla. Šķiet, viņš kaut ko teica, bet tas šķita nesaprotami. Vēlāk gan viņš izteica kaut kādas frāzes – loģiskas, bet izrautas no konteksta.
Vilciens piestāja galastacijā. Abi jaunieši aši, aši piecēlās un izkāpa. Arī sievietes, kas vēl bija palikušas vagonā, pagāja garām vīrietim ratiņkrēslā un izkāpa. Viņš saviem spēkiem piebrauca pie vagona durvīm, ieraudzīja kāpnes un tā arī palika tur stāvam. Skaidrs, ka pats ārā netiks. Skaidrs, ka visa brauciena laikā viņš nevienam nepalūdza, lai palīdz tikt ārā. Skaidrs, ka neviens tā arī pats neuzprasījās uz palīdzību – ne tie, kuri varēja palīdzēt, ne tās, kuras nekādi nevarēja palīdzēt. Tas bija pēdējais vagons. Pirmspēdējās durvis. Vilciens gandrīz pilnīgi tukšs – cilvēki izbiruši no vagoniem un plūst prom pa peronu. Tikai vēl viena aizkavējusies pasažiere, kura izkāpa pa pēdējā vagona pēdējām durvīm un kaut kā pamanīja vīrieti ratiņkrēslā vagona durvīs. Un tikai šī sieviete vienīgā nolēma palīdzēt – viņa sāka pilnā balsī saukt: “Vīrieši! Vīrieši!” Daži no tiem, kas vēl bija uz perona, laikam tomēr atsaucās un ratiņkrēslu no vilciena izcēla.
Un tad man radās pārdomas: kurš par ko ir atbildīgs? Vai katrs pats ir atbildīgs par sevi? Vai mēs esam atbildīgi cits par citu? Vai mēs kā sabiedrība esam atbildīgi par vājākajiem un tiem, kuri kaut kādu iemeslu dēļ nav atbildīgi paši par sevi?
Vai mums jābūt atbildīgiem par citu nezināšanu, kļūdām un nespēju komunicēt? Vai mums jābūt atbildīgiem par tiem, kuriem, mūsuprāt, vajadzīga palīdzība, bet kuri to nekādā veidā neizrāda un nepieprasa? Vai mums par visām varītēm šiem cilvēkiem ir jāpalīdz? Jo nereti cilvēki ar invaliditāti nemaz nevēlas, lai viņiem palīdz, lai uzskata par citādākiem un nepilnvērtīgiem.
Un otra doma – par vīrišķību un jaunajiem vīriešiem. Puisis, kurš brauciena laikā pacēla ratiņkrēslu, pilnīgi noteikti redzēja un saprata, ka cilvēks ir bezpalīdzīgs un viņam kaut kad vajadzēs no vilciena izkļūt. Tā vietā, lai kaut vai pajautātu, vai nevajag palīdzēt, viņš, tāpat kā otrs jaunietis, fiksi izkāpa no vilciena, lai tikai nebūtu jāpalīdz. Ka tikai, nedod dievs, kāds pateiks, lai šie palīdz cilvēkam. Nezinu, par ko viņi domāja – vai cerēja, ka ratiņkrēsls izlaidīs spārnus un līdzeni izlidos pats no vilciena; vai ka dāmas pa visām ratiņkrēslu no vilciena izcels; ai ka cilvēks ratiņkrēslā vienkārši izgaisīs; vai varbūt – ka viņš nemaz nevēlēsies tikt ārā un brauks atpakaļ uz Rīgu? Un nezinu arī, kāpēc viņi nepalīdzēja. Vienīgais cilvēks, kurš šajā situācijā izrādīja vīrišķību, iejūtību un cēlsirdību, bija pēdējā pasažiere.
rusantro.com piedāvā iespēju autoriem publicēt rakstus savā blogā par dažādākām tēmām. rusantro.com viedoklis ne vienmēr sakrīt ar rakstu autoru viedokli.
Jauniešus vainot nevar - tas nav viņu pienākums, īpaši, ja vīrietis dvakoja.
Tomēr pašam ir jāatbild par sevi, un vismaz jārada vislabākie apstākļi, lai citi varētu palīdzēt - tīras drēbes un nav jāsmird pēc alkohola. Vai arī kādam citam ir jāatbild, ja pats nevar atbildēt. Vai jāpaliek mājās, ja neviens nevar garantēt, ka tiks no vilciena ārā.
Cits jautājums, kāpēc vēl aizvien, lai izkāptu no vilciena, ir jārāpjas pa trepēm. Pa šiem gadu desmitiem to varēja sakārtot valstiskā līmenī.
Vēlme noteikt, kā kuram ir jāģērbjas un kā jāuzvedas atgādina par totalitāriem režīmiem, bet beigās tomēr piekrītu, ka videi ir jābūt pieejamai visiem, nevis tikai "veseliem".
Ierakstīt komentāru