Sakārtot pilsētu ir iespējams. Ja neiet garām problēmām.

Man izdevās pārliecināties, ka sakārtot Jelgavas pilsētu ir iespējams un samērā vienkārši. Galvenais neiet garām problēmām.

RAF dzīvojamā masīvā jau divus gadu desmitus (ja ne visus trīs), laika apstākļu un iedzīvotāju nevīžības dēļ, tika bojāta pamatne gājēju celiņam Pērnavas ielā. Līdz brīdim, kad sāka brukt arī pats gājēju celiņš. Salauzt kāju šeit kļuva ļoti reālistiski, īpaši naktī.

Nobildēju šo bardaku un izmantojot “Pilsētsaimniecības” Interneta servisu paziņoju par šo problēmu. Pagāja nedēļa un pašvaldība veiksmīgi salaboja uzbērumu un gājēju celiņu. Bija liels prieks redzēt, kā glauna dāma augstpapēžu kurpēs no sava auto jau droši varēja aiziet uz aptieku, nesalaužot sev kājas.

Bet pagāja desmitiem gadu, kamēr kāds vismaz aizdomājās, ka kaut kas ir jādara lietas labā. Šoks. Tā notiek, kad vienkārši paejam garām problēmām, it kā tā nebūtu mūsu darīšana vai nebūtu mūsu pilsēta. Protams, ne visu pašvaldība izpilda par ko tiek ziņots “Pilsētsaimniecības” sistēmā, bet labāk ir ziņot, nekā nospļauties un paiet garām. Mums šajā pilsētā visiem kopā ir jādzīvo.

Noteikti jāpateicas pašvaldībai par šo darbiņu, bet tomēr nāk prātā vēl viena atziņa. Ne tik patīkama. Skaidrs, ka pašvaldības uzņēmumos, kuri atbildīgi par kārtību pilsētā, neviens īsti nekontrolē, kādos apstākļos dzīvo cilvēki. Manā skatījumā atbildīgai personai būtu ar kājām jāizstaigā katrs rajons, jāsastāda nepieciešamo darbu plāns un pakāpeniski to jārealizē, nevis jāgaida, kamēr kāds sāks sūdzēties. Ja vairāk nekā divdesmit gadus šo konkrēto problēmu neviens nepamanīja, tad skaidrs, ka arī nepamanīs tālāk, jo dzīves vide mikrorajonos nav galvenā prioritāte.