Latvijas deputāti Eiropas Savienības parlamentā 2018. gada 05. jūlijā atbalstīja direktīvu “Par autortiesībām digitālajā vienotajā tirgū” (2016/0280) ar kuru bija paredzēts ieviest pamatīgus ierobežojumus Interneta lietotājiem. Parlaments, pēc plašiem sabiedrības protestiem, kopumā noraidīja direktīvu, bet balsos par to atkal 2018. gada 12. septembrī. Tāpēc ir pēdējais laiks latviešu valodā paskaidrot, kādu cenzūras mehānismu ir plānots ieviest.
Priekš šī mērķa sasniegšanas iztulkošu Innoword materiālu no bloga “Radiobruxelleslibera”.
Vai autortiesību direktīvas 13. pants ievieš Interneta filtrus?
Jā, tikai bez vārda “filtrs” izmantošanas, aizvietojot to ar tekstu “Informācijas sabiedrības pakalpojumu sniedzēji veic pasākumus, kuri nodrošina, ka funkcionē ar tiesību īpašniekiem slēgtie nolīgumi par viņu darbu vai citu tiesību objektu izmantošanu vai ka pakalpojumos nav pieejami darbi vai citi tiesību objekti, ko sadarbībā ar pakalpojumu sniedzējiem identificējuši tiesību īpašnieki” vai “satura atpazīšanas tehnoloģijas”. Tehniskā terminoloģijā, programmas, kuras spēj atrast un bloķēt saturu. Šādus pasākumus nav iespējams veikt manuāli (jo savādāk, lai ielādētu saturu Internetā nāktos gaidīt veselu nedēļu) un tie neattiektos uz iepriekš publicētiem materiāliem (kurus nāktos vienkārši dzēst no Interneta). Tātad doma ir par automātiskiem preventīviem/iepriekšējiem filtriem. Daži no Direktīvas aizstāvjiem to pat saprot.
Bet Eiropas tiesvedībā taču ir aizliegts izmantot filtrus (tiesa starp Samab un Netlog), vai tad ne tā?
Jā, aizliegts un tas ir iemesls, kāpēc Eiropas Parlaments spēlējās ar vārdiem tikai, lai neizmantotu vārdu “filtri”. Pie tam 13. pants mēģina šo filtru ieviešanu tulkot, kā privātas vienošanas rezultātu, kas nav atrunāts ar likumu. Pie tam, saskaņā ar Eiropas Parlamenta sagatavoto likumprojektu, “samērīgie pasākumi” (lasi, filtri) ir jāpiemēro video koplietošanas tīmekļa vietnēm “sadarbībā ar tiesību īpašniekiem”, pat ja tie nevienojās par licencēšanas līguma nosacījumiem (lasi, naudas apmaksu) par gala lietotāja augšupielādēto saturu.
Kāpēc ir svarīgi, lai šādi filtri tiktu izveidoti privāto vienošanos ietvaros, nevis noteikti ar likumu?
Tāpēc, ka tīmekļu vietņu brīvprātīgi izveidotie filtri nav aizliegti ar Eiropas Savienības likumdošanu, bet ar atsevišķu likumu tos juridiski nav iespējams uzstādīt. Piemēram, YouTube pielieto brīvprātīgi izveidotu filtrēšanas sistēmu “Content ID”.
Labi, bet tomēr, 13. pants attiecās uz obligātiem vai privātiem filtriem?
Šis pants ar likumu nosaka uzstādīt obligāto filtru, jo video koplietošanas tīmekļa vietne būs spiesta to ieviest, lai izvairītos no atbildības par lietotāju augšupielādēto materiālu bez vienošanās ar autortiesību turētāju. Tādēļ Eiropas Parlamenta piņķerīgā vārdus kombinācija izmantota, lai izraisītu nesaprašanos un domu, ka filtri tiks uzstādīti privātu vienošanas rezultātā.
Bet, vai video koplietošanas tīmekļa vietne varētu vienoties par licences līgumu, lai izvairītos no pienākuma pieņemt filtrus?
Jā, varētu. Tomēr tā nebūtu līdzsvarota vienošanās, jo tikai viena puse (t.i. tīmekļa vietne) riskē ar juridiskām sekām (t.i. pienākums pieņemts atbilstošu pasākumus (ieviest filtrus)), ja viņai neizdodas panākt vienošanos. Tikmēr otra puse (t.i. autortiesību turētājs) atrodas pozīcijā, kurā var noteikt netaisnīgi augstu cenu.
Tad tas nozīmē, ka koplietošanas tīmekļa vietnei atliek izvēlēties starp netaisnīgi augstu cenu vai filtra ieviešanu. Bet kas tad galu galā notiks?
Izņemot Google/YouTube (kuri var sevi aizstāvēt jebkādā juridiskā strīdā un tiem jau ir izstrādāta legālā filtrēšanas sistēma “Content ID”), pārējie (mazākie) Interneta dalībnieki būs spiesti pieņemt filtrēšanas sistēmas, kuras tiem piegādās autortiesību turētāji un ļaus bloķēt visu, kas viņiem ienāks prātā. Mazākiem Interneta dalībniekiem nav pietiekami daudz līdzekļu, lai izstrādātu savas filtrēšanas sistēmas vai arī aizstāvētu savas tiesības juridiskā ceļā.
Skaidrs, kā tā cenzūras mašīna strādā. Bet es esmu lasījis, ka jaunā autortiesību direktīva paredz izņēmumus vārda brīvības paušanai, parodijām, mēmem utt.
Jā, bet tas nedarbosies, jo aizliedzošā formā izņēmumi minēti tikai Direktīvas aprakstā, nevis pašā pantā. Pie tam šie izņēmumi attiecās tikai uz gala lietotājiem, nevis koplietošanas tīmekļu vietnēm. Tas nozīmē, ka tīmekļa vietnei joprojām būs pienākums būs bloķēt un izdzēst visu, ko tiesību turētājs uzskatīs par savu īpašumu, pat ja tas attiecās uz izņēmumiem – izvilkumi, fragmenti, izmainītie materiāli, mēme no oriģināla darba. Tikai tad teorētiski iespējams gala lietotājam sastādīt prasību un ar juridiskās procedūras palīdzību ielādēt bloķēto vai izdzēsto materiālu. Tikai diez vai tas notiks, jo lietotājam būs jātiesājas ar autortiesību turētāju pašam, bet pati koplietošanas tīmekļa vietne šajā procesā nepiedalīsies, jo viņai nav ne tādu pienākumu, ne arī resursu.
Apkoposim. No sākuma viss augšupielādējamais materiāls tiek bloķēts. Tad lietotājs ir tiesīgs protestēt, gaidīt apstiprinājumu no autortiesību turētāja un tikai tad kāds izlems atjaunot vai neatjaunot saturu. Ja to joprojām atsakās publicēt, tad lietotājs var turpināt juridiskās veidā apstrīdēt šo lēmumu tiesā.
Jā, tieši tas ir iemesls, kāpēc daudzi Interneta tēvi (izveidotāji, izgudrotāji), zinātnieki, Itālijas datu aizsardzības uzraugs Antonello Soro ir pret šo direktīvu. ANO speciālais ziņotājs raksta sekojošo: “Es esmu nobažījies, ka lietotāja radītā satura ierobežošana pirms tā publicēšanas, rada vārda brīvības izpausmes ierobežojumu, iepriekš nepārbaudot tā likumību, nepieciešamību un samērīgumu. Šīs bažas pastiprina fakts, ka satura filtrēšanas tehnoloģijas nav aprīkotas tā, lai veiktu ar kontekstu saistītas interpretācijas tādā apjomā, lai noteiktu ierobežojumus un izņēmumus autortiesību pielietojumu, saistītus ar taisnīgu komentāru vai ziņošanu, apmācību, kritiku, satīru un parodiju.
Pēdējais jautājums. Vai tu strādā Google labā?
Nē. Neesmu no viņiem saņēmis ne centa.
Nobeigumā citēšu visu 13. pantu:
13. pants
Aizsargāta satura izmantošana, ko veic informācijas sabiedrības pakalpojumu sniedzēji, kuri lielā apjomā glabā savu lietotāju augšupielādētus darbus un citus tiesību objektus un dod tiem piekļuvi
- Informācijas sabiedrības pakalpojumu sniedzēji, kas lielā apjomā glabā savu lietotāju augšupielādētus darbus vai citus tiesību objektus, sadarbībā ar tiesību īpašniekiem veic pasākumus, kuri nodrošina, ka funkcionē ar tiesību īpašniekiem slēgtie nolīgumi par viņu darbu vai citu tiesību objektu izmantošanu vai ka pakalpojumos nav pieejami darbi vai citi tiesību objekti, ko sadarbībā ar pakalpojumu sniedzējiem identificējuši tiesību īpašnieki. Minētie pasākumi, piemēram, rezultatīvu satura atpazīšanas tehnoloģiju izmantošana, ir lietderīgi un samērīgi. Pakalpojumu sniedzēji tiesību īpašniekiem sniedz atbilstīgu informāciju par minēto pasākumu funkcionēšanu un to ieviešanu, kā arī attiecīgā gadījumā atbilstīgi ziņo par darbu un citu tiesību objektu atpazīšanu un izmantošanu.
- Dalībvalstis nodrošina, ka 1. punktā minētie pakalpojumu sniedzēji ievieš sūdzību un kompensāciju mehānismus, kas lietotājiem ir pieejami gadījumos, kur ir strīdi par 1. punktā minēto pasākumu piemērošanu.
- Attiecīgā gadījumā dalībvalstis atvieglo ieinteresēto personu dialogos īstenotu sadarbību starp informācijas sabiedrības pakalpojumu sniedzējiem un tiesību īpašniekiem, kurā tiek definēta tāda labākā prakse kā lietderīgas un samērīgas satura atpazīšanas tehnoloģijas, cita starpā ņemot vērā pakalpojumu dabu, tehnoloģiju pieejamību un to rezultativitāti tehnoloģiskās attīstības gaismā.
What could possibly go wrong with EU requiring tech giants to become internet police? Any ideas? Share them below! If you want to prevent the #UploadFilter and #DeleteArt13, join the #SaveYourInternet Action Week. #1of1million #PrivatisedEnforcement https://t.co/9qckhOM5t3 pic.twitter.com/MeVNovkC7x— EDRi (@edri) August 29, 2018
Ierakstīt komentāru