Prezidenta Raimonda Vējoņa uzrunu Dziesmu svētku noslēguma koncertā es neklausījos. Sadzirdot vien pirmo teikumu, atslēdzu skaņu un attēlu. Nav manos spēkos klausīties ierēdņu valodā rakstītās runas. Sekoju vien komentāriem sociālos tīklos, kuri ātri vien pārvērtās negatīvā atsauksmju kopkorī, kuri lika iedziļināties un uzrakstīt šo Prezidenta aizstāvības rakstu.
Būtu vējš jau pašā sākumā špikeri aizpūtis, nebūtu problēmu norunāt līdz galam #DzSv pic.twitter.com/CMv5LKVC95— Jānis Tereško (@JanisTeresko) July 8, 2018
Prezidenta runu laikam rakstījis kāds ierēdnis, jo viņi dzīvo paralēlā pasaulē, kurā dzīvo vienradži un pastāv sakrālā “nacionālā pašidentitāte”. Cilvēki viņu pasaulē nedzīvo. Ierēdņi sen ir atdalījušies no tautas un dzīvo savā slēgtā “priekšnieku” pasaulē ar savu speciālo valodu, kura jau sen nevienu neuzrunā. Negatīvo attieksmi pret runu pastiprināja Prezidenta pārteikšanās (Dziesmusvētki – Ziemassvētki) un ar vēja brāzmu aizpūstais špikeris. Runa tik tiešām ir bijusi kritikas vērta, bet #vissirslikti spārna pārstāvji neaprobežojās ar teksta iztirzāšanu, bet pārgāja uz personīgiem apvainojumiem, kuri lika man uzrakstīt šīs rindas.
Savas prezidēšanas sākumā, Raimonds Vējonis bija tautas mīlulis. Visi zināja, ka viņš nāk no ZZS, bet viņam vienmēr bija savs viedoklis, kuru viņš raiti spēja aizstāvēt. Viņš burtiski pretendēja uz otrā labāka (aiz VVF) prezidenta statusu pēc neatkarības atjaunošanas. Atcerieties dziesmu “Kur tu esi, mans prezident?” vai arī viņa leģendāro “Laikam no sākuma jāierauj”?
Vai arī viņa pirmo interviju “Nekā Personīgi”? Vai arī uzstāšanos ANO Asamblejā? Vai arī to, kā viņš tika galā ar Agēšinu? Nu nē, uz muti mūsu prezidents nekad nav bijis kritis.
Tomēr mēs palaidām garām to brīdi, kad Prezidents pārstāja uzvesties tā, kā viņš parasti uzvedās, ka arī palaidām garām iemeslus, kāpēc tas ir noticis. Priekš manis Prezidents “salūza” tautas sapulces laikā, kura tika organizēta sakarā ar oligarhu sarunām un tauta viņam pieprasīja izrādīt savu “mugurkaulu” (sākums 01:10).
Var būt vairākas versijas, kāpēc Prezidents sāka runāt ierēdņu valodā, bet sliecos uz to, ka ietekme nāk no pašu partijas ideoloģiskās nostājas, kura iespējams pašam Vejonim nav pieņemama. Kaut kāds iekšējais konflikts licis Prezidentam kļūt par vienkāršu ierēdni, kurš savu amata laiku nolēmis klusām atsēdēt ierakumos. Var protams arī pastāvēt arī citi skaidrojumi. Tomēr novērst kritiku uz personību, apvainojot prezidentu nespēcīgumā, man liekas zemiski un neētiski.
Prezidents pārteicās un “Dziesmusvētku” vietā gandrīz pateica “Ziemassvētki”? Pirmkārt šī nebija pirmā viņa pārteikšanas un nekādu lielu izbrīnu tai nevajadzētu izsaukt. Vien normālus, ironiskus smaidus.
Špikera aizlidošana arī nav nekas negatīvs. Daudziem tas pat lika uzmundrināties un beidzot sagaidīt, ka Prezidents beidzot sāks runāt to, ko viņš patiešām vēlās pateikt. Žēl, bet nesagaidījām. Tomēr šajos abos negadījumos (fuckup), mēs varējām pamanīt Vējoņa cilvēciskās emocijas. Atkal redzēt dzīvu cilvēku, nevis birokrātiskās mašīnas robotu. Redzēt mūsu veco, labo Vējonīti.
Gribu arī visus pārējos aicināt, kritizēt runas saturu, tās rakstītāju (diez vai to būtu rakstījis pats Prezidents) un nekrist cilvēku pazemojošās apspriešanās. Mēģināsim izprast, kāpēc Prezidents vairs nespēj runāt tā, kā māk un neļausimies populistu vilinājumam, kuri aicina mūs uz naida izpausmēm.
Ierakstīt komentāru