Mēris mūsu mājā. Ārstēt to mēs nemākam. Pat vairāk, šur un tur mēs pat nevaram uzstādīt precīzu diagnozi. Un tas kas jau ir inficējies, bieži vien nepamana, ka ir saslimis un var inficēt pārējos.
Viņam gan liekās, ka viņš zina par fašismu visu. Visiem taču ir labi zināms, ka fašisms ir melnie SS mundieri, rejošā runas maniere, Romas sveicienā paceltās rokas, svastikas, melni-sarkani karogi, maršējošās kolonnas, kaulains cilvēka ķermenis aiz dzeloņdrātu sētas, biezi dūmi no krematoriju skursteņiem, neirotiķis fīrers ar īsām ūsiņām, resnais Gērings, Himlers ar degunkniebi un vēl daži daudz maz reāli personāži no “Septiņpadsmit pavasara mirkļi”, no “Izlūka varoņdarbs”, no “Berlīnes krišanas”...
Jā, mēs lieliski zinām, kas fašisms – vācu fašisms, kuru dēvē par hitlerismu. Mums pat neienāk prātā, ka pastāv arī cits fašisms, tāds pats pretīgs, tāds pats šausmīgs, bet savs, vietējais.
Un laikam tieši tāpēc mēs viņu centīgi nepamanām, kā viņš aug un izplešas valsts ķermenī, kā ļaundabīgs audzējs.
Mēs tiešām mākam pamanīt svastiku, kura slēpjas tautas rakstos. Līdz mūsu ausīm nonāk aizsmakušas balsis, kuras aicina izrēķināties ar ārvalstniekiem. Dažreiz uz māju sienām mēs pamanām pretīgus aicinājumus un zīmējumus. Bet mēs nekādi nespējam sev atzīties, ka tas ir fašisms. Mums visu laiku liekās, ka fašisms – tie melnie SS mundieri, rejošā svešzemnieku runa, biezi dūmi no krematoriju skursteņiem, karš...
Šobrīd Zinātņu akadēmija, pēc prezidenta pavēles, izmisīgi meklē fašisma zinātnisko definīciju. Var cerēt, ka tas būs precīzs, visaptverošs, visiem dzīves gadījumiem noderīgs definējums. Un protams, ellīgi sarežģīts.
Bet fašisms – tas ir vienkārši. Pie tam, fašisms – ir ļoti vienkārši!
Fašisms ir nacionālistu diktatūra. Attiecīgi, fašists – tas ir cilvēks, kurš atzīst (sludina) vienas nācijas pārsvaru pār citām un pie tam ir kaismīgs “dzelžainās rokas”, “disciplīnas – kārtības” un citu totalitāro jaukumu piekritējs.
Un viss. Nekas cits fašisma pamatā nav. Diktatūra plus nacionālisms. Vienas nācijas totalitārā pārvalde. Bet viss pārējais – slepenā policija, lēģeri, ugunskuri no grāmatām, karš – izaug no šīs indīgās sēklas, kā nāve no vēža šūnas.
Ir iespējama dzelžaina diktatūra ar viesiem nāvīgiem “jaukumiem”, piemēram, kā Stroessnera diktatūra Paragvajā vai Staļina diktatūra PSRS, bet ņemot vērā, ka šo diktatūru totalitārās idejas nav nacionālas (rasu), tad tas nav fašisms. Iespējama valsts, kas balstās uz nacionālo ideju, piemēram Izraēla, bet, ja tajā nav diktatūras (“dzelžainas rokas”, demokrātisko brīvību apspiešanas, slepenās policijas visatļautības), tad tas vairs nav fašisms.
Pavisam bezjēdzīgi un analfabētiski ir tādi izteikumu, kā “demofašists” vai “fašistiskais demokrāts”. Tā ir tādi pati nejēdzība, kā “ledainais karstais ūdens” vai “aromātiska smirdoņa”.
Demokrāts, jā, līdz kaut kādai robežai var būt nacionālists, bet viņš pēc savas būtības ir jebkuras un jebkādas diktatūras pretinieks un tāpēc vienkārši nemāk būt fašists. Tieši tāpat neviens fašists nevar būt demokrāts, vārda brīvības aizstāvis, brīvās preses aizstāvis, mītiņu un pulcēšanas brīvības piekritējs, jo viņš vienmēr ir tikai par vienu brīvību – Dzelžainās Rokas brīvību.
Viegli varu iedomāties cilvēku, kurš iepazīstoties ar visām manām definīcijām, pateiks (ar šaubām): “Tātad tev sanāk, ka piecsimt-sešsimt gadus atpakaļ uz pasaules visi bija fašisti: un prinči, un karaļi, un seniori, un vasaļi...”
Kaut kādā mērā šis apgalvojums trāpa tieši mērķī, jo viņš precīzs, tikai otrādāk: fašisms – ir aizkavējies laikā feodālisms, kurš pārdzīvojis tvaika gadsimtu, un elektrības gadsimtu, un atomenerģija gadsimtu un gatavs pārdzīvot kosmisko lidojumu un mākslīgā intelekta gadsimtu.
Likās, ka feodālās attiecības ir pazudušas nebūtībā, bet feodālā mentalitāte ir spēcīga un dzīvot spējīga. Tā izrādījās spēcīgāka par tvaiku, elektrību, vispārējo izglītību un vispārējo datorizāciju.
Tā dzīvot spējas pamatā bez šaubām ir apstāklis, ka feodālisms ar savām saknēm sasniedz vēl pirms feodālisma, alu laikmetu, utaino mērkaķu bara mentalitātē: visi svešinieki, kas dzīvo kaimiņ mežā, ir pretīgi un bīstami, bet mūsu vadonis ir burvīgs savā nežēlastībā, gudrs un uzvar ienaidniekus. Šī primitīva mentalitāte acīmredzot tik ātri nepametīs cilvēka būtnes. Un tāpēc fašisms – ir mūsdienu feodālisms. Un arī nākotnes.
Tikai, dieva dēļ, nejauciet nacionālismu ar patriotismu! Patriotisms – ir mīlestība pret savu tautu, bet nacionālisms – neiecietība pret citu. Patriots labi zina, ka nav sliktu vai labu tautu – ir tikai labi vai slikti cilvēki. Savukārt nacionālists vienmēr domā dimensijās “savs – svešs”, “mūsējie – svešinieki”, “zagļi – stilīgie”, viņš ar vieglumu veselas tautas pieraksta neliešiem, muļķiem vai arī noziedzniekiem.
Tā ir svarīgākā fašistiskās ideoloģijas pazīme – dalīt cilvēkus “savējos” un “svešiniekos”. Staļina totalitārisms balstās līdzīgas ideoloģijas, tieši tāpēc tās ir tik līdzīgas, šie režīmi – režīmi slepkavas, režīmi – kultūras iznīcinātāji, militāri režīmi. Tikai fašisti daļa cilvēkus pēc rasēm, bet staļinisti pēc klasēm.
Ļoti svarīga fašisma pazīme – meli.
Protams, ne katrs kurš melo ir fašists, bet katrs fašists pilnīgi noteikti ir melis. Viņš vienkārši ir spiests melot.
Diktatūru šad tad labāk vai sliktāk var racionāli pamatot, bet nacionālismu var pamatot tikai ar meliem – ar kaut kādiem fabricētiem “Protokoliem” vai muldēšanu par to, ka “ebreji nodzirdijuši krievu tautu”, “visi kaukāzieši ir iedzimti noziedznieki” utt. Tieši tāpēc fašisti melo. Un vienmēr meloja. Un neviens precīzāk par viņiem nav pateicis, kā Ernests Hemingvejs: “Fašisms ir meli, kurus stāsta bandīti”.
Tā, kā Jūs nejauši “apzinājāties”, ka tikai Jūsu tauta ir pelnījusi visus labumus, bet visas pārējās apkārti ir no otrās šķiras, apsveicu: Jūs izdarījāt pirmo soli fašismā. Pēc tam Jūs apzināsities, ka visus augstos mērķus Jūsu tauta spēs sasniegs tikai tad, kad tiks ieviesta dzelžainā kārtība un tiks aizbāztas rīkles visiem šiem klaigātājiem un papīra smērētajiem, kuri murgo par brīvībām; kad pie sienas (bez tiesas un izmeklēšanas) nostādinās visus, kas neiet ar Jums kopā, bet svešzemniekus bez žēlastības paņems aiz rīkles...
Un tad kad Jūs būsiet šo visu pieņēmis – process noslēgsies: Jūs jau esat fašists. Jums virsī nav uzvilkts melnais SS mundieris ar svastiku. Jums nav ieraduma kliegt “Heiļ!”. Jūs visu savu mūžu lepojāties ar mūsu valsts uzvaru pār fašismu un iespējams, ka pat pats palīdzējāt tuvināt uzvaru. Bet Jūs sev ļāvāt iestāties rindās, kas cīnās par nacionālistu diktatūru – un Jūs jau esat fašists. Cik vienkārši! Cik šausmīgi vienkārši.
Un tagad nestāstiet, ka Jūs neesat naidīgs cilvēks, ka Jūs esat pret nevainīgo ciešanām (pie sienas jāliek tikai kārtības ienaidnieki un tikai kārtības ienaidniekiem jānokļūst aiz dzeloņdrāts sētas), ka Jums pašam ir bērni-mazbērni, ka Jūs esat pret karu... Tam vairs nav nekādas nozīmes.
Vēstures ritējums jau sen ir iebraukāts, vēstures loģika ir nežēlīga un kā tikai pie varas nāks Jūsu fīreri, sāks strādāt labi atstrādāts konveijers: savādāk domājošo iznīcināšana – neizbēgama protesta apspiešana – koncentrācijas nometnes, karātavas – ekonomikas lejupslīde – militarizācija – karš...
Un ja nejauši Jūs atjēgsieties un vēlēsieties kādā brīdī apturēt šo drausmīgo konveijeri, Jūs būsiet nežēlīgi iznīcināts, kā pats pēdējais demokrāts-internacionālists.
Karogu Jums nebūs brūni-sarkanā krāsā, bet piemēram melni-oranži. Bet savās sapulcēs Jūs kliegsiet nevis “Heiļ!”, bet “Slava!”.
Nebūs Jums šturmbanfīrers, bet būs kaut kādi brigadieri, bet fašisma būtība – nacionālistu diktatūra – paliksies. Un tas nozīmē, ka paliksies meli, asinis, karš – mūsdienās, iespējam kodolkarš.
Mēs dzīvojam bīstamos laikos. Mēris Jūsu mājā. Pirmkārt tas inficē apvainotos un pazemotos, bet viņu šodien ir tik daudz.
Vai var vēstures gaitu var pagriezt atpakaļ? Iespējams, ka var – ja to vēlēsies miljoni. Tad labāk pacentīsimies to nevēlēties. Jo daudz kas ir atkarīgs no mums pašiem. Ne viss, protams, bet daudz.
Boriss Strugackis
“Ņevskoe vremja”
Sanktpēterburga, 08.04.1995.
Ierakstīt komentāru