Jau no paša sākuma sapratu, ka vēroju kaut ko pavisam jaunu un izsmalcinātu. Katrs dialogs tika izdalīts no kopējās ainas, atklājot personāža raksturu. Katra aina niansēti izdalīta un liek tajā iegrimt un izjust. Kaut kas pavisam negaidīt. Kaspara Žūriņa varoņa Žorža pēdējais dialogs ir tik spēcīgs, ka neiziet ārā no galvas. Tik daudz viss kaut kā un tik nobriedusi atstrādātā izrāde, ka varu ieteikt to kādreiz apmeklēt. Kad būs nākošā? Nezinu, bet iesaku seko Jelgavas Studentu Teātra profilam un tad jau uzzināsiet.
Ierakstīt komentāru