13. jūlijs 2013. gads, Jelgava-Ozolnieku novads. Daudzkārtējie aicinājumu piedalīties veloekskursijā 50 km garumā, lai izpētītu Ozolnieku novadu, ilgu laiku nespēja mani mudināt pieteikties tiem. Man likās, ka attālums ir pārāk liels un man "vecam" vīram labāk palikt mājās pie alus krūkas. Tomēr pēdējā brīdī sapratu, ka visas ierastas izklaides ir pārāk garlaicīgas un derētu izkustēties. Es cerēju, ka viss notiksies lēnā tempā un mierīgi varēšu pieveikt nepieciešamu attālumu.
Atbraucot pie Jelgavas Sv. Trīsvienības baznīcas torņa, biju pamatīgi pārsteigts, jo dalībnieku skaits pārsniedza manas prognozes. Kopā savācās ap 30 velo mīļotāju dažādā vecumā. Biju gan jauni puikas 10-11 gadu vecumā un beidzot ar pensionāriem. Raiba kompānija.
Pirmā vēsturiskā pietura pie Ozolnieku skolas.
Tālāk sākās interesantākā daļa, jo daudzām vēsturiskām vietām var piekļūt tikai ar velo vai ar kājām. Tilts pāri Iecavas upei.
Pļāvās pie Cenu muižas uzzinām, ka Napaleona karaspēks apracis šeit mucu ar zeltu, kuru mūsdienās turpina meklēt dārgumu meklētāji.
Šaura taciņa aizved līdz liktenīgai upītei - Misai. Liktenīga vairāku apstākļu dēļ. Viņa nav dziļa, bet tai ir daudz atvaru, kuri ir atņēmuši dzīvību daudziem peldēt gribētājiem. Vēl Misas krastos tika iegūti māli no kuriem taisīti ķieģeli. Savukārt no šiem ķieģelim tika būvēta Rīga. Paralēli uzzinājām par skarbā Račinska muižu Cenās ar savdabīgu vēsturi.
Pabraucam garām zirgu audzētavai.
Nokļūstam pļavā, kur mūs gaida jauni vēstures atklājumi. Pļavā ir iestādīts ozols. Stādīts tas bija par godu jaunkundzei, kura nokrita no zirga un gāja bojā. Ceram, ka viņa neapvainosies, jo mēs uz brīdi atstājām zem tā savus velo draugus.
Vēl viens dīvains stāsts. Šeit pat blakus ir bijuši kapiņi. Zemes saimnieks tos bija pārnesis un uzbūvējis māju. Lai arī pašiem saimniekiem nekas nekaiš, bet mājas un ģimenes viņiem vairs nav. Nebūvējiet mājas kapu vietās.
Blakus atrodas viens no iespaidīgākiem apskates objektiem stipri nolaistā stāvoklī - vislabāk Latvijā saglabājusies lauku fortifikācijas būve - Silgraužu skansts. Atrodas Iecavas labajā krastā pie Misas ietekas un to sava iebrukuma laikā Krievijā izbūvēja Napoleona karaspēks. Nocietinājumam ir četras stūru izbūves lielgabaliem (12x12 m), zemes valnis (10—13 m plats) un ūdens grāvis visapkārt. Skansts ir 200 m gara, 85—90 m plata un aizņem gandrīz 2 ha lielu teritoriju. (avots)
Žēl, ka Ozolnieku novada dome netaisās to atjaunot. Būtu lielisks tūrisma objekts, kurš apvīts ar mītu, ka franči arī šeit ir apslēpuši zeltu lielgabala stobrā. Vieta šeit arī ļoti skaista. Te satek kopā Iecava un Misa.
Stāsti par seniem muižniekiem, lieliska papildināja mūsdienu naudas turētāju celtne.
Tālāk ceļš mūs aizveda uz Blukām, kuras padomju laikos tika sauktas par "Spartaku" un tur ražoja ķieģeļus. Šeit laiks tiešam ir apstājies. Vietējie aborigēni ar sarkanām no alkohola sejām nosauca mūs par vāciešiem un sveica ar izsaucieniem "SSSR pobediģt!".
Tālāk mūs gaidīja garāks ceļa posms līdz Garozai, kur kādreiz senie zemgaļi sadeva pa pakaļu Livonijas ordeņa bruņiniekiem. Bet jau pa gabalu manījām negaisa mākoņus, kuri nespēja apturēt mērķtiecīgus velobraucējus.
Tomēr, kad sāka līt, neviens no mums nebija gaidījis, ka pāri mums gāzīs, kā no spaiņa. Debesis patiešām atvērās un lietus gāzās aumaļām, pārvēršot meža ceļus par straujām upēm. Ūdens lija tik spēcīgi, ka dažās minūtēs visas drēbes bija pilnīgi slapjas. Un ne tikai drēbes, bet arī somas un mugursomas. Mēģinājumi noslēpties zem kokiem nelīdzēja. Papildus tam slēpties zem kokiem nebija gudrākā doma, jo zibens ik pa laikam caurumoja zemi apkārt velobraucēju grupiņai. Neilgu laiku, starp mums valdīja panika, līdz tika izlemts braukt tālāk, jo no stāvēšanas uz vietas jēgas nebija nekādas. Par laimi ne pārāk tālu no mums atradās Gludas Garozas pamatskola, kur bija paredzēts mūs pabarot. Rezultātā skola pārvērtās par mūsu žāvētavu. Atzīmēšu, ka Gludas Garozas pamatskola (120. gadi ēkai) atrodas ļoti skaistā vietā un ir cienīgi apkopta. Nezinātājs varēti padomāt, ka tā ir ekskluzīva privātskola. Bērniem krietni labāk mācīties šādā klusā nostūrī, tālumā no visādas pilsētas jezgas.
Starp citu bildes no brauciena vairs nebūs, jo fotoaparāts bija pavisam mitrs un negribēju, lai tam aiziet kaut kas uz īso. Tomēr bez zaudējumiem neiztiku, jo izgāja no ierindas viens no objektīviem.
Lietus un slapjas drēbes nespēja apturēt velosipēdistus, jo viņiem raksturā ir paļauties tikai uz sevi un braukt līdz galam (jo savādāk jau mājās nevar nokļūt). Devāmies uz Teteli, kur aplūkojām Tetelmindes torni — celts 1885. gadā Tetelmindes muižas parkā Lielupes krastā par godu Krievijas caram Aleksandram III. Arī Tetelmindes muižas parks ir ārkārtīgi interesants, jo tajā sastādīt dažādi reti koki. Biju pārsteigts par šim skaistām vietām, kuras iepriekš nebiju apmeklējis (pilsētnieks!!!). Pēdējā ceļa posmā izbraucām caur Ānei un atgriezāmies Jelgavā.
Ārkārtīgi aizraujošs ceļojumus, kurš nepazudīs no atmiņām. Tas viss pateicoties mūsu lieliskai gidei - Inai Jurģei. Ja Jūs gribat doties kādā veloekskursijā, tad sazinieties ar viņu dr.lv, jo viņa gatava ceļot jebkurā laikā.
 |
| Ina Jurģe |
Ierakstīt komentāru