Pali un plūdi Latvijā ir regulāra parādība, kura katru gadu kādu „pārsteidz”. Sabiedrības lielāka daļa seko paliem, gaidot, kad pienāks kādas drausmīgas ziņās par baismīgiem notikumiem. Mediju ziņas par ūdens līmeņa kāpšanu, liek iedomāties šausminošu notikumu attīstības scenāriju. Pārbiedējot paši sevi, sākam meklēt vainīgos un par laimi atrast tos nav sarežģīti. Sākot ar premjeru līdz „biezajiem”, kuriem gribās dzīvot tuvāk ūdenim. Un sabiedrība sašķeļas dažādu viedokļu aizstāvēšanas grupās.
Godīgi sakot, sabiedrība sašķeļas jau pirms plūdiem un dzīvo tāda sašķeltībā visu laiku. Plūdi pie tā nav vainīgi, bet tomēr pamēģināsim izskatīt galvenos šķelšanas punktus. Pārsvarā lamāti tiek pašvaldību vadītāji, kuri nav spējuši pasargāt applūstošās teritorijas. Pag, pag. Jūs gribat teikt, ka pašvaldības vadītāji izsauc plūdus un tik pat viegli tos var atcelt? Nē? Tad, ko tad Jūs no viņiem sagaidāt?
Iespējams no pašvaldībām tiek gaidīts, ka tiks sabūvēti milzīgie aizsargdambji, kuri padarītu dzīvošanu applūstošās teritorijās par drošu. Protams, teorētiski tas ir iespējams, bet no praktiskā viedokļa maz iespējami. Dambju celšana prasa naudu, ka arī pilnībā nenodrošina aizsardzību. Svaigākie piemēri Ogrē vai Ņūorleānā.
Tomēr atbildību no pašvaldības pleciem nedrīkst noņemt . Pašvaldībām ir jāizstrādā rīcības plāns, kurš paredz glābšanas darbus un palīdzību. Pašvaldībām šie plāni ir un tie tiek realizēti, neskatoties uz to, ka iedzīvotāji par tiem nekā nezina (savas nevēlēšanās dēļ). Tieši šis aspekts ir svarīgākais. Jo informētāka sabiedrība par rīcību plūdu laikā, jo mazākas ir bailes no nezināmā. Diemžēl ar sabiedrības informēšanu Latvijā ir ļoti švaki. Informācija ar mediju starpniecību tiek nodota tad, kad plūdu skartos reģionos vairs nav elektrības un pieejas informācijas avotiem. Informētība ir vienīgais līdzeklis, kurš var palīdzēt ārkārtas situācijās, jo glābēji pie visiem nespēs nokļūt vienlaicīgi.
Vēl viens aspekts, kurš iztrūkst plūdu laikā – evakuācijas centri (darba nosaukums). Tās varētu būt vietas, par kurām iedzīvotāji tiktu informēti iepriekš un kurās ārkārtas gadījumos varētu izmitināt iedzīvotājus. Vēl centros varētu iegūt informāciju par notiekošo, ka arī iegādāties (saņemt) nepieciešamos sadzīves priekšmetus – segas, sērkociņus, ūdeni, zābakus, lukturīšus, konservus utt. Centriem nevajadzētu būtu atsevišķām ēkām. Tos var veiksmīgi organizēt mācību iestāžu telpās.
Applūstošo teritoriju iedzīvotājiem tomēr nevajadzētu aizmirst par personīgo atbildību. Dzīvojot vietā, kura var tikt appludināt, vienmēr ir jābūt gatavam izdzīvot bez ārējās pasaules palīdzības. To var uzskatīt par samaksu, kuru jāmaksā par dzīves apstākļiem. Samaksu, no kuras nevar atteikties vai ignorēt, cerībā, ka atnāks kāds labs onkulis un atrisinās visas radušās problēmas. Par velti.
Ierakstīt komentāru