Ikdienā bieži nākas fotografēt hokeja spēles un ilgākā laika posmā, man ir izveidojies viedoklis par to, kādu es gribētu redzēt Latvijas hokeja izlasi. Manas pārdomas ir saistītas ar to, ka gadu no gada vērojot komandas sniegumu pasaules čempionātā, es nejūtu, ka mēs būti izauguši līdz profesionālās komandas statusam, bet joprojām paļaujamies uz hokeja Dieva labvēlību un atsevišķiem spēlētājiem, kuri konkrēta sezonā pārdzīvo savas karjeras zvaigžņu stundu.
Mana sapņu izlase būtu līdzīga maziem Latvijas hokejistiem, kuri cīnās līdz pēdējam ar asarām uz sejas.
Es gribu, lai mūsu treneris būt, kā otrs tēvs, kuru klausās un izpilda viņa rīkojumus.
Es gribu, lai komanda būtu fiziski spēcīga, lai kanādiešu sirdis trīcētu, spēlējot pret mums.
Es gribu, lai visi mūsu hokejisti slidotu ātri un meistarīgi, kā to prot darīt Ņiživijs un Rēdlihs.
Es gribu, lai visi hokeja atbalstītāji būtu tik pat kaislīgi, kā mazo hokejistu vecāki.
Un es neticu stāstiem, ka mēs esam maza valsts un esam tur, kur esam. Es ticu, ka mēs varam.
Ierakstīt komentāru