Canomatica - kā realitāti, padarīt par vēsturi.

Vakar Jums stāstiju, ka ieguvu iespēju patestēt filmu ziepjutrauku Canomatica. Ilgi negaidot devos pirkt filmiņu, lai parādītu rezultātus, kurus var iegūt pat no bezjēdzīga ziepjutrauka.

Sen neesmu (apmēram 20 gadus) bildējis ar filmiņu un pirmais sarūgtinājums, kas mani gaidīja - Jelgavā pārdošanā neatradu melnbaltās filmiņas. Ar tām bildes būtu sanākušas interesantākas. Nekas neatlika, pirku krāsaino.

Pirmais effekts pē filmiņas nopirkšanas - fotogrāfijas objektu grūti izvēlēties, jo katra kadra vērtība sanāk 6 reizes dārgāka, nekā bildējot ar digitālo spoguļkameru. Beigās tomēr sevi pierunāju sākt bildēt, lai ātrāk ieraudzītu rezultātu.

Pirmā atziņa - bildes sanāk neasas un ļoti graudainas. Asums ir kaut kur vidī.

Tālāk no centra atēls sāk ziepeties un izplūst.

Īpaši tas attiecās uz labo malu, kur arī parādās melnā vinjetēšanas (piedodiet, ja neprecīzi uzrakstiju latviešu valodā) josla.

Vēl viens nepatīkams pārsteigums. Veidot kadrus ar fiksēto 50 mm objektīvu ir diezgan apgrūtinoši.

Toties vertikāli kadri sanāk vieglāk.
Bildes labāk sanāk mākoņainas dienas vidū, kad gaisma ir spēcīgāka, bet labi kliedēta.

Interesantākais effekts, ka realitāte bldēs sanāk, ka vecās fotogrāfijās. Nekadus effektus un labojumus neesmu izmantojis, izņemot kadrēšanu un izmēra izmaiņu.

Arī "trīcošo roku" ir pamanāms, jo nav nekādas iespējas regulēt slēdža ātrumu un man sāka likties, ka slēdzis visos apstākļos darbojās ar vienu ātrumu.

Spiediet uz fotogrāfijām, lai vērotu galeriju ar lielāka izmēra bildēm.

Ieraugot fotogrāfijas sajutos, kā lomogrāfs vai Instagram lietotājs.

Viennozīmi man sagribējās iegūt savā rīcībā, kādu Zenit aparātu un turpinat eksperemintēt ar filmu fotogrāfijām.

Šī bilde man atgadināja pagājušā gadsimta 70. gadus.

Gaidiet arī citus foto eksperimentus vai arī ziņjoiet, ja Jums ir kads nevajadzīgs filmu fotoaparāts.