Pirmā stāsta daļā uzdevu pats sev jautājumu “Rodas sala – čuhņa vai paradīze?”. Atbilde uz šo jautājumu ir atkarīga no tā, ko katrs pats vēlās atrast. Var atrast čuhņu un par to sūkstīties. Var atrast paradīzi un baudīt to. Viss ir atkarīgs no meklētāja motivācijas. Čuhņai uzmanību nepievēršu, bet došos Rodas noslēpumu meklējumos.
Rodas pilsēta ir ostas pilsētā un te piestāj dažāda izmēra kuģi, jahtas un kruīza laineri. Diezgan jokaini izskatās, kad pie vecās pilsētas mūriem piestāj divi milzīgi laineri, kuri pēc saviem izmēriem varētu pārsniegt Rodas veco pilsētu. Iebraukšanas vieta ostā ir ļoti slavena. Ceļojuma laikā daudz dzirdēju par vienu no septiņiem pasaules brīnumiem, kas atrodas Rodas salā, bet tā to arī neredzēju. Tas likās aizdomīgi līdz nesapratu par ko iet runa. Trešā gadsimtā pirms mūsu ēras ostā varēja iebraukt gar milzīgu, 32 metru (dažos avotos 60 m) augstu saules dieva Hēlija statuju, kura bija redzama pat no tuvākām salām. Statuja nostāvēja 65 gadus, kad to nopostīja Rodosas zemestrīce.
.jpg#/media/File:Colosse_de_Rhodes_(Barclay).jpg)
"Colosse de Rhodes (Barclay)" by gravure sur bois de Sidney Barclay numérisée Google - ouvrage Voyage aux Sept merveilles du monde Augé de Lassus. Licensed under Neaizsargāts darbs via Wikimedia Commons<!-- Ja tiek mainīts šis ziņojums, jānomaina vērtība arī MediaWiki:Sharedupload-desc-create ziņojumā -->.
Tas izskaidroja, to kāpēc es neredzēju vienu no pasaules brīnumiem. Toties tas netraucē tūristu simtiem pulcēties pie iebrauktuves ostā, lai mēģinātu iztēloties, kā izskatījās šis brīnums.
Pirms došanās vecpilsētā nolēmu nedaudz pastaigāt apkārt tai. Pirmais, ko atradu simpātisku statuju, kura uzstādīta grieķiem, britiem, frančiem un citiem, kas 1945. gadā atbrīvoja Rodas salu no vācu armijas Otrā pasaules karā. Gaumīga statuja.
Mūsdienīgais pilsētas centrs ar mūsdienīgiem veikaliem, parkošanās problēmām un sastrēgumiem. Lai gan maksimālais sastrēgums bijis kādas 30 sekundes. Bet nu tomēr ir vērts atzīmēt.
Nedaudz atgriežoties uz ostas pusi, pamanīju Maltas ordeņa bruņinieku simbolu un tiku saintriģēts. Kāpēc? Nu tāpēc, ka kādus vienpadsmit gadu atpakaļ Maltā kādā no restorāniem tiku iecelts Maltas bruņinieku kārtā. Iespējams joka pēc, bet no tā laika vienmēr pamanu viņu ģerboni un sāku interesēties par vietas vēsturi. Daļēji manu interesi pastiprina stāsti par templiešu bruņiniekiem un viņu saistību ar dažādām masonu ložām un iluminātiem. Protams šajā saskarsmē ir daudz izdomājumu, bet nav dūmu bez uguns, jo Maltas ordeņa bruņinieku simbolus atrodu dažādās Eiropas valstīs un tā nav vienkārša sakritība. Konkrētā gadījumā manā priekšā Sv. Jāņa bruņinieku ordeņa katoļu katedrāle, kura gan šobrīd mājo grieķu pareizticīgā baznīca. Starp citu katedrāle būvēta tikai 20. gadsimta 20. gados, bet tai ir visas viduslaiku pazīmes, ieskaitot bruņinieku ordeņa simbolus.
Piekļūt Rodas vecpilsētai nav nemaz tik vienkārši, jo tā ir apslēpta iespaidīgā nocietinājumu pirms kura ierīkots pamatīgs aizsarggrāvis. Iekļūt vecpilsētā var tikai caur vārtiem dažādās vecpilsētas pusēs.
Starp citu vecpilsētā ar auto un motorolleriem var pārvietoties vietējie iedzīvotāji un taksometri. Izskatās tas nedaudz jocīgi, jo ielas ir ļoti šauras, bet viss notiek grieķu mierā un neviens ne par ko nesūdzas. Arī man vienu reizi izdevās iemaldīties ar motorolleri un izjust vietējo iedzīvotāju priekšrocības, lai gan tas neļauj izbaudīt pilsētas burvību.
Rodas vecpilsēta ir pilna ar mazām šaurām ieliņām, bet tās vidū atrodas viena lielā galvenā iela. Vecpilsētā dzīvo vietējie iedzīvotāji un pārsvarā ne tie turīgākie. Visu viņu iedzīvi var mierīgi vērot, jo tā nav īpaši slēpta. Maldīties tālumā no galvenās ielas ir ļoti interesanti, jo šeit nav tūristu pūļu, bet arī var atrast veikaliņus un restorānus vietējiem iedzīvotājiem (lai gan jebkurā restorānā Jums apgalvos tieši to pašu).
Nevar aizmirst arī par kaķiem. Kaķu vecpilsētā ir ļoti daudz. Krietni vairāk nekā citās pilsētas daļās. Pārsvarā viņi guļ un nepievērš Jums uzmanību.
Galvenā iela Rodas vecpilsētā. Veikaliņi un restorāni vienkārši neskaitāmi daudz. Patīkami, ka vecpilsētā atdota amatniekiem, nevis firmas veikaliem.
Dzenot pēdas Sv. Jāņa bruņiniekiem dodos uz pili, kas uzslējusies vecpilsētas pašā augšgalā un jo tuvāk, jo vairāk manu ordeņa simbola norādes. Īpaša atšķirība arhitektūrā ir pamanāma šeit. Pa kreisi klasiskā grieķu arhitektūras ēka, bet priekšā bruņinieku pils.
Interesanti, ka bruņinieku pilis dažādās Eiropas malās uzbūvētas vienādā stilā. Askētiski, pamatīgi, solīdi un respektējami.
.jpeg#/media/File:Temple_Church,_Temple,_London_EC4_(2).jpeg)
"Temple Church, Temple, London EC4 (2)" by John Salmon. Licensed under CC BY-SA 2.0 via Wikimedia Commons.
| 
"Tomartemplarschurch2" by Cristian Chirita (w:User:CristianChirita) - Own work, via en.wikipedia.org. Licensed under CC BY-SA 3.0 via Wikimedia Commons.
|
Lūk arī ieeja Rodas salas bruņinieku Lielmaģistra Pilī, kura celta 14. gadsimtā un atzīmēta ar bruņinieku ordeņa simboliem. 1856. gadā pils tika sagrauta ar munīcijas sprādzienu, kura glabājās tās pagrabā. Atjaunot 1940. gadā. Ieejas maksa 6 eiro apmērā nespēj mani apturēt no turpmākas izpētes.
Zāle. Zāles ir daudz, bet pārsvarā tukšas. Dažās var apskatīt grieķu amforas un ķīniešu Minu dinastijas vāzes.
Visbeidzot nonāku pie meklētā – Maltas ordeņa. Zināms satraukums un atmiņas par Maltas apmeklējumu.
Beigās apmeklēju kapelu, kurai pilnīgi noteikti bija svarīga nozīme, jo galu galu bruņinieki karoja pret neticīgajiem.
Uhh... Pēc visām savām pastaigām secinu, ka ir vēl ārkārtīgi daudz noslēpumu, kurus nav atklājusi man Rodas sala un ka ir vērts šeit atgriezties.
Nedaudz par ceļojuma izmaksām. Nedēļas atpūtas cena ir apmēram no 300 līdz 1300 eiro atkarībā no izvēlētas viesnīcas klases. Cenas mainās arī no sezonas un no tā cik iepriekš Jūs tās pērkat. Principā ir iespējams atrast variantu savam maciņam. Cena visdrīzāk būs iekļautas brokastis, bet pārējā laikā Jums pašiem jādomā, kā sevi pabarot. Es aprēķināju, ka minimālie izdevumi ēdienam sanāk apmēram 110 eiro. Bet tas ir īsts minimums. Ja Jūs gribat vakariņās ēst labu jūras zivi, tad jārēķinās, ka vakariņas var izmaksāt 150 eiro, jo zivs maksā 55 eiro/kg. Toties ja to sadala uz trim cilvēkiem, tad tas ir jau ciešami. Lai gan silti iesaku kaut vienu reizi izmēģināt zivi un zivju ēdienus, jo tie tur ir gana labi. Protams var atrast arī lētākus variantus, bet vakariņas personai vienalga sanāk 20-30 eiro apmērā. Augstāk minētā minimumā es rēķināju vakariņas viesnīcā, kuras tiek klātas zviedru galda stilā un tajos par 12 eiro var ēst cik gribās, bet dzērieni ir jāpērk atsēvišķi. Teorētiski var pirkt preces arī veikalos, kur tā ir krietni lētāka. Piemēram, vietējais vīns maksā 2 eiro, bet es neiesaku lietot lētos Rodas vai grieķu vīnus. Baigais etiķis. Vispār Rodā var iztērēt tik daudz naudas cik var atļauties maciņš.
Viena no labākām Rodas reklāmām ir apgalvojums, ka tai gadā ir 300 saulainas dienas. Iespējams tas tā arī ir, tomēr sezona šeit ir no maija līdz septembrim. Rudens temperatūra atbilst tai, kura mums ir Jāņos, bet ziemā tā noslīd līdz +8 - +12 grādiem. Teorētiski priekš mums arī ziemā šeit būtu silti, bet šeit ir cits faktors – lietus. Kad ziemā līst lietus, tad viņš pārvērš uzšuvušās upju gultnes trakojošās krācēs, kuras appludina pilsētu un ciemu ielas. Pilnīgi noteikti labāk ziemā šeit nebraukt. Šeit būs daži video par kuriem mums stāstīja vietējie iedzīvotāji.
Nobeigumā gribu pateikt, ka ceļojums uz Rodu ir tā vērts. Daudzās vēsturiskas un dabas vietas neliks Jums vilties un varēsiet nodoties salas noslēpumu atklāšanai. Ja Jums patīk tikai gulēt pludmalē un sauļoties, tad šeit tam nav nekādu ierobežojumu. Esmu jau ieplānojis ko vajadzētu vēl apskatīties salā un ceru uz atgriešanos.
Saistošie raksti:
Pirmā daļa: Rodas sala – čuhņa vai sapnis?Saistošie raksti:
Ierakstīt komentāru